Visiem mums labi atmiņā palicis pagājušā gada oktobrī „Ziedugravās” uzsāktais pansionātu ansambļu sadziedāšanās festivāls „Balzāms dvēselei”. Toreiz stafeti pārņēma SAC „Zemgale”, un šogad festivāls notika Ozolniekos. Visi ansambļa “Dziedātprieks” dalībnieki – Mirdza Saldeniece-Salahova, Ieviņa Hirša, Velta Butovska, Ona Kučinska, Leololija Janena, Vera Vuņģe, Nellija Kļaviņa, Gunārs Ratņiks un Alvis Skudra Aijas Svētiņas vadībā pasākumam gatavojās ar lielu atbildības sajūtu. Pavisam tika iestudētas 4 dziesmas: „Ziedugravu valsis”, „Cilvēkam cilvēku jāsatiek”, „Likteņa sūtnis” un mūsu pašsacerētā joku dziesmiņa „Valentīna vēstule Klementīnei”. Lūk, ko par šo pasākumu stāsta pats Valentīns: “Kā jau Jūs visi zināt no mūsu Valentīndienas pasākuma, savu vienīgo, izredzēto, vārdā Klementīni, tiku noskatījis „Ziedugravās”. Bet sadzirdēju, ka ansamblis „Dziedātprieks” 3.aprīlī dosies uz sadziedāšanās festivālu Ozolniekos aprūpes centrā „Zemgale”, kurš ir trīs reizes lielāks par „Ziedugravām”, un man radās nešpetna doma piemeldēties pie mūsu dziedātājiem un aizbraukt paskatīties, kādas tur daiļas dāmas dzīvo. Nu ko lai dara, ja tā sirds nekādi nenorimst… Šie paņēma ar’ mani līdzi. Un tur jau nu bija, ko redzēt! Vislielākais pārsteigums bija Saldus pensionāru biedrības mūziķu ansamblis, kura sastāvā bija 4 akordeonisti, no tiem divas jaukas kundzes, tad vēl viens kungs ar bajānu un viens ar lielu tauri. Kā viņiem skanēja!!! Skaistos sārtos lakatiņos uzstājās Saldus pansionāta „Ābeles” ansamblis. Senas un reti dzirdētas dziesmas bija samācījušies paši mājinieki, kuriem ir pašiem sava profesionāla diriģente no klientu vidus. Un cik burvīgas bija kovboju meitenes no Tērvetes ar direktori priekšgalā, – kā dancoja, kā dziedāja! Iesila mana sirsniņa… Bet kur tad nu, – kur gadījusies kur ne, arī mana Klementīne turpat vien atradās, ar visu mūsu dīķa pīli. Un tā nu nekas cits neatlika, kā dziedāt vien kopā ar mūsu pašu ansambli. Braši „norāvām” četras dziesmas. Mūsu ansambļa akordeons arī turējās itin braši. Dziesmu karos sīvi cīnījāmies ar tērvetiešiem un vinnējām. Un dejās mūsējie arī parādīja klasi – kamēr Tērvetes meitenes gar zāles malu līnijdejas rādīja, mūsu divi pāri grieza valsi pa zāles vidu, ka kājas pie grīdas nemetās! Jauka lieta pēc tam bija olu ripināšana. Un tā jaukā akordeonu mūzika visos starplaikos! Iedomājieties, tās iespaidā tak mūsu dīķa mākslīgā pīle bija sākusi dēt… Koncerta beigās vanniņā tai bija jau četras krāsainas olas! Pasākums zemgaliešiem bija izdevies brīnišķīgs, bet mūsu „Ziedugravu” dāmas tomēr ir jaukākas par visām citām, un nekur nav tik labi kā mājās.” Nākošgad sadziedāšanās festivāls notiks Tērvetē.
“
